Individuālpsiholoģijas galvenie principi

      ·    Optimisms
      ·    Konstruktīvisms
      ·    Personības unikalitāte
      ·    Individuāli psiholoģiskie resursi

Kas ir individuālpsiholoģija

      ·    Cilvēks kā mērķtiecīga vienība
      ·    Individuāls rīcības modelis katram
      ·    Dzīves stila attīstība
      ·    Dzīves stila nozīme pieaugušam cilvēkam
      ·    Darbs dzīves stilā
      ·    Citas individuālpsiholoģijas sfēras

Klasiskā Adlera teorija praksē

      ·    Personības attīstība
      ·    Psihopatoloģija
      ·    IP Terapijas fāzes
      ·    Empātijas- attiecību fāze
      ·    Informācijas fāze
      ·    Noskaidrošanas fāze
      ·    Interpretācijas fāze
      ·    Mērķa pārorientācijas fāze

Optimisms

Individuālpsiholoģija ir optimistiska psiholoģija. Tā uzskata, ka cilvēks ir radoša būtne, kas
spējīga mainīties un iespaidot savas dzīves norises. Nav “sliktas” vai “labas” personības,
bet gan, vairāk vai mazāk efektīvi veidi kā pielietot savus psiholoģiskos resursus,
tendences un domāšanas veidus. Turklāt, ja mēs zinām “kā” - katrs cilvēks grib, un ir
spējīgs būt laimīgs.

Konstruktīvisms

Individuālpsiholoģija ir uz atrisinājumu fokusēta psiholoģija. Tā uzskata - sevis
apzināšanāsprocesā mums tiek dota brīvības iespēja rīkoties ar sevi un savu dzīvi pēc
paša ieskatiem.Tās uzdevums ir noskaidrot likumsakarības, kas pastāv starp cilvēka
domāšanas veidu, autobiogrāfiju, pārdzīvojumiem un konkrēto dzīves situāciju.
Līdz ko tas ir skaidrs, varam kļūt par savas dzīves menedžeriem.

Personības unikalitāte

Individuālpsiholoģija ir vērsta uz personības unikalitātes atklāsmi. Mēs, esot radošas
būtnes, radām neatkārtojamu individuālo pasauli. Katram mums ir sava uzskatu sistēma,
savas idejas par “sliktu” un “ labu”, savi priekšstati par lietu kārtību un metodes kā
saglabāt pašcieņu, savi “dēmoni” un savi “eņģeļi”... Un tas viss - savīts vienā veselumā,
veido neatkārtojamās veiksmes un neveiksmes. Ielūkojoties šajā pasaulē, varam tur atklāt
vēl daudz neizmantotu resursu un spēju, smelties drosmi un ticību saviem spēkiem.

Individuāli psiholoģiskie resursi

Individuālpsiholoģija ir iedrošinoša psiholoģija. Tās galvenais mērķis ir demonstrēt cilvēka
pozitīvo potenciālu. Vienas un tās pašas lietas var aizvest mūs gan līdz veiksmēm, gan
neveiksmēm. Parasti tie ir mūsu neatkārtojamās personības unikālie resursi. Iemācīsimies
tos izmantot sev par labu!

Cilvēks kā mērķtiecīga vienība

Individuālpsiholoģijas dibinātājs pagājušā gadsimta sākumā ir Alfrēds Adlers (1870-1937).
Ar šo nosaukumu Adlers apzināti norobežojās no Freida psihoanalīzes: individuus
(latīņu val. nedalāms) norāda uz individuālpsiholoģijas holisko cilvēka tēlu, tas nozīmē, ka
organisma uzturēšanā kopumā darbojas gan bioloģiskā, gan kognitīvā, gan emocionālā
funkcija.
Lai sniegtu īsu ieskatu Adlera teorijā un parādītu viņa cilvēka tēlu, vislabāko
skaidrojumu dod "dzīves stila" koncepcija - individuālpsiholoģijas centrālais jēdziens.

Individuāls rīcības modelis katram

Ar dzīves stilu tiek apzīmēts individuālais rīcības modelis, ar kura palīdzību ikviens cilvēks
pauž savu individualitāti.
Izprast šo rīcības modeli un tā likumsakarības - tas ir individuālpsiholoģijas uzdevums.
Cilvēka dzīves stils izpaužas viņa domāšanā, izjūtās, runā, uzvedībā, pasaules uztverē,
konfliktu un krīžu pārvarēšanā, arī žestos, stājā utt.
Šis modelis ir individuālas loģiskas sistēmas produkts, kas savstarpēji vieno visus
noteikumus, kuri pakārtoti modelim.
Šajā loģikā ietilpst, no vienas puses, nozīme, kādu cilvēks piešķir dzīvei, un, no otras
puses, secinājumi, ko cilvēks ieguvis, balstoties uz savu pārliecību, un kas parāda, kādam
jābūt viņa rīcības virzienam.
Šīs rīcības orientācijas punkts ir fiktīvs mērķis, kas dzīvē sola maksimālu iespējamo
drošību (piederību, pašvērtību, redzesloku) un apmierinātību.
Jo katrs cilvēks, pēc Alfrēda Adlera teiktā, pastāvīgi tiecas no mīnusa uz plusa punktu.
Viņa rīcībā esošie līdzekļi šī mērķa sasniegšanai ir paša (subjektīvi novērtētais) potenciāls
un ar to saistītās metodes jeb stratēģijas.
Individuālpsiholoģijas konsultāciju un terapijas darbam raksturīga cilvēka mērķtiecības,
viņa rīcības lietderības pazīšana un izpratne.

Dzīves stila attīstība

Dzīves stilu pamatvilcienos - tātad savu loģisko koncepciju un ar to saistīto rīcības
modeli - cilvēks izveido jau agrā bērnībā.
Tā viņš rada nepieciešamo ieroci, lai orientētos "dzīves džungļos" un spētu tajos
pastāvēt.
Tā kā cilvēkam ir augsti attīstīta apziņa un spēja mācīties no pieredzes, šie radošie
rezultāti ir ne tikai iespējami, bet arī obligāti nepieciešami.
Jo, pretēji dzīvniekiem, cilvēka instinktu būtība ir stipri traucēta, tāpēc viņam bez paša
radīto orientieru palīdzības nav iespējams izdzīvot šajā pasaulē ar visiem tās
izaicinājumiem un briesmām.
Ģimenes un tās tuvākās apkārtnes ierobežotais loks veido visu maza bērna pasauli.
Dzīves stila attīstība nozīmē, ka viņš, no vienas puses, veido savu identitāti, pakļaujoties
ierobežojumiem, un, no otras puses, pielāgojas šai sistēmai un rod sev vietu tajā.
Papildus to ietekmē visdažādākie faktori - ģimenes vērtības, ģimeniska gaisotne,
audzināšanas stils, vecāku modelis, brāļu un māsu pozīcija utt.
Turklāt viņš nonāk konfrontācijā ar personisko psihisko konstitūciju, jo īpaši - ar savu
dzimumu.
Ja bērnam, tiecoties pēc savas vietas ģimenes kopībā, veidojas iedrošinoša pieredze, tad
tas stiprina piederības izjūtu, un pašpaļāvība, kā arī personiskās sociālās intereses
palielināsies.
Bet, ja tiek piedzīvotas atkārtotas neveiksmes un zaudēta drosme, tad attīstās metodes
un stratēģijas, kas kompensē piedzīvoto nepietiekamības izjūtu un palīdz izvairīties no
noraidījuma nākotnē.
Tātad mazs bērns savas situācijas ietvaros vienmēr tiecas paveikt to labāko.
Tāpēc nav nekāds brīnums, ka bērns, kuram vecāki izvirza pārāk augstas prasības, attīsta
pārliecību "Tikai tad, ja saņemšu vislabākās atzīmes, es būšu gana labs, lai mani mīlētu
un pieņemtu."
Turklāt bērns, kas atkārtoti tiek nepatiesi sodīts, var iegūt pārliecību, ka "pasaule pret
mani ir ļauni noskaņota.
Man jāgūst virsroka, lai es nebūtu pakļauts citu cilvēku pāri darījumiem."
Novārtā atstāts bērns var domāt, ka viņš nevienam nav vajadzīgs, un pilnībā ierauties
sevī.

Dzīves stila nozīme pieaugušam cilvēkam

Tas, kas no bērna subjektīvās perspektīvas šķiet esam patiesība, vēlāk dzīvē bieži vien
izrādās maldi.
Ja kāds domā, ka viņam ar saviem panākumiem vienmēr jāmirdz, viņš var daudzkārt izjust
citu cilvēku nenovīdību un noraidījumu.
Ja kāds vienmēr tiecas ieņemt līderpozīciju, tad viņš sastapsies ar to personu nedraudzīgo
reakciju, kas jūtas viņam pakļautas.
Tas, kas dzīvo pēc pārliecības, ka dzīvē ar visu jātiek galā pašam, ir izveidojis atbilstošas
metodes, lai citus cilvēkus nelaistu sev tuvumā.
Tā viņš pats liedz sev iespēju atrast savu vietu starp cilvēkiem un izjust sociālo
vienotību.
Cilvēka dzīves gaitā viņa imanentā individuālā loģiskā koncepcija ir ilgstoši spiesta
piemēroties jaunām sistēmām - vai nu draugu pulkā, partnerattiecībās, vai skolā un
darbavietā.
Jo atsevišķas personas subjektīvā realitāte, kurai tendenciozi ir pielīdzināta arī uztvere,
pastāvīgi tiek konfrontēta ar citu cilvēku realitātēm.
Ja tai izdodas piemēroties savām vēlmēm, tas liecina par individuālās loģikas relativitāti,
apziņas attīstību un spēcīgākām kopības jūtām ar līdzcilvēkiem.
Bet, ja iracionālais moments ir pārāk izteikts, cilvēka negatīvā pārliecība ņem virsroku.
Tad var notikt tā, ka dzīves stila individuālā loģika tiek izvirzīta par dogmu.
Atbilstoši tam uztvere kļūst tendenciozāka, t. i., informācija no ārpuses tiek uztverta un
apstrādāta tikai tā, lai apstiprinātu individuālās loģikas dinamiku.
Līdz ar to cilvēkam arvien grūtāk kļūst veidot objektīvu spriedumu par savu dzīves
situāciju, un viņam jācieš, tāpēc ka viņš interakcijā ar sabiedrības kopību lielā mērā pats
veicina savu nelaimju rašanos.
Ar savu rīcību viņš ietekmē citus, piešķir viņiem lomas un piespiež viņus piemēroties sava
izturēšanās modeļa pārmaiņām.
Tas bieži vien noved tieši pie tā rezultāta, no kura viņš visvairāk ir baidījies.
Jo arī viņa līdzcilvēki reaģē subjektīvi, atbilstoši savai realitātei, savas uztveres vadīti.
Lai cik dažādas arī šķiet krīzes, kurās atrodas cilvēki, tās analizējot, bieži vien kļūst
skaidrs, ka viņi nonākuši it kā apburtā lokā.
Tāpēc individuālpsiholoģijas konsultēšana un terapija galvenokārt ir apziņas veidošanas un
izpratnes process.
Tikai tad, ja tiek izprastas visas sakarības, ir iespējama pārorientēšanās.

Darbs dzīves stilā

Individuālpsiholoģijas konsultēšanā liela nozīme tiek piešķirta sadarbībai starp konsultantu
un klientu.
Kopīgi tiek nosprausti konsultēšanas mērķi, apspriestas metodes.
Klientam jābūt labam priekšstatam par to, ko iespējams gūt no konsultācijas un kur ir
konsultācijas darba robežas.
Konsultanta uzdevums ir pamudināt klientu uz procesu, kas no viņa prasīs drosmi un darbu
ar sevi.
Daudzi cilvēki kautrējas griezties pēc psiholoģiskas palīdzības, baidoties, ka konsultants
viņiem varētu norādīt uz kļūdām vai pieskaitīt viņus pie psihiski slimiem.
Citi savukārt izvairās ļaunās priekšnojautās, jo, viņuprāt, var atklāties problēmas, ar
kuram viņi vairs nespētu tikt galā.
Tomēr individuālpsiholoģijas konsultanta darbā ievērot cieņu pret klienta personību ir visai
svarīgi.
Konsultēšanai jābūt procesam, kas iedrošina klientu.
Priekšplānā allaž ir viņa resursu (spēju, stipro pušu, iespēju) aktualizēšana un
izmantošana.
Arī neirotiskie mērķi netiek uzlūkoti noraidoši, bet gan izprasti saistībā ar klienta
personības attīstību un novērtēti pēc to funkcijas pašvērtības izjūtas saglabāšanā.
Individualpsihologijas speciālista uzdevums vispirms ir dot samudžinātās situācijas
skaidrojumu.
Saistībā ar savu biogrāfiju izprotot personības attīstību, zinot, kā uzvedības modelis
darbojas interakcijā ar apkārtējo pasauli, klients iegūst jaunu apziņas līmeni.
Tas viņam dod iespēju uz savu situāciju paskatīties no malas un pārbaudīt savas
uzvedības mērķus.
Ja viņš pamana, ka viņa rīcība kaut kur nesniedz vēlamo labumu, tad jāsāk
pārorientēšanās process.
Turklāt konsultants klientu aicina diskutēt par izpratnes jautājumiem un padziļināt izpratni
par personisko laimi.
Ja klients izšķiras uzsākt jaunu ceļu, doties jaunas pieredzes apguvē, konsultantam
jāuzņemas papildus - trenera - funkcija.
Konsultants palīdz klientam saprātīgi novērtēt viņa iespējas un izvirzīt mērķus, kas
neprasīs no viņa pārāk daudz pūļu.
Kopā tiek veidotas metodes un stratēģijas krīžu pārvarēšanai, konfliktu atrisināšanai un
dzīves bagātināšanai - to apgūstot arī ar lomu spēlēm.
Konsultācijās kopīgi tiek izvērtētas klienta izjūtas un pārdzīvojumi nedēļas garumā
un izstrādāti turpmākie plāni, piemērojot tos klienta vajadzībām.
Brīdī, kad klients uz jauniegūto zināšanu un savas rīcības efektivitātes pamata saprot, ka
pats aktīvi var veidot savu dzīvi, viņš izjūt lielu apmierinātību.
Individuālpsiholoģijas konsultēšanas mērķis nav atbrīvošanās no visām problēmām, bet
gan agrāk izveidojušās nepatīkamās situācijas iekustināšana.

Citas individuālpsiholoģijas darbības sfēras

Līdztekus individuālai konsultēšanai individuālpsiholoģijas darbības sfēra ir arī ģimenes un
pāru konsultēšana.
Alfrēds Adlers vienmēr norādīja uz to, cik lielā mērā skolotāji un vecāki ietekmē bērna
personības attīstību.
Starp citu, viņš un viņa līdzstrādnieki bija arī pedagoģisko koncepciju attīstības
priekšgājēji.
Jau pagājušā gadsimta 20. gados viņi nodibināja individuālpsiholoģijas izmēģinājuma skolas
un vecāku konsultēšanas iestādes, kurām bija liela piekrišana.
Audzēkņi tajās apguva metodes, kā bērnos var stiprināt pašpaļāvību un sociālās
piederības izjūtu.
Iedrošināšana ir individuālpsiholoģijas pedagoģijas augstākā prasība.
Tās uzdevums - pēc problemātisko bērnu izturēšanās noteikt mērķus un izvairīties no
jebkādiem soda mēriem.
Drīzāk bērni jārosina uz atbildības pilnu, solidāru rīcību.
Katrā ziņā individuālpsiholoģija nav zaudējusi savu aktualitāti vēl joprojām.

Klasiskā Adlera teorija praksē

Adlera teorijas pamatā ir optimistisks un humānistisks skats uz cilvēka dzīvi.
Viņš piedāvāja vērtību orientētu psiholoģiju, kas cilvēkus uzskata par spējīgiem
kooperēties, sadzīvot kopā un tiekties pašpilnveidoties, pašrealizēties un dot ieguldījumu
kopējai labklājībai.

Adlera teorijas centrālais koncepts ir Gemainschaftsgeful – piederības jūtas jeb sociālās
jūtas.
Tas ir multipls koncepts.

Ja cilvēki afektīvā līmenī ir attīstījuši sociālo interesi, viņiem ir tendence izjust dziļu
piederību ar visu cilvēci, kā rezultātā viņi ir spējīgi empatizēt saviem līdzgaitniekiem.
Viņi ļoti lielā mērā uz zemes jūtās kā mājās- pieņemot abus, gan dzīves komfortu, gan
diskomfortu.

Sociālās jūtas sevī ietver cilvēka individuālo spēju pilnīgas attīstības izpausmi, procesu,
kas paredz personības pašrealizāciju, un rezultējas uzmanības vērtā ieguldījumā apkārtējo
cilvēku labā.

Savstarpējās saistības izjūta ir esenciāla ne tikai cilvēku savstarpējā sadzīvē, bet arī
katra individuālās personības attīstībā.

Individuālpsiholoģija nozīmē “individere”, ka cilvēks ir nedalāma unikāla vienība.
Adlers ar to domāja, ka cilvēka uzvedība, domas, jūtas darbība, sapņi, atmiņas un pat
fizioloģija- viss ved vienā virzienā.
Cilvēks ir sistēma, kurā veselais ir atšķirīgs no daļu summas.

Personības attīstība

Tas ir aktīvs un radošs process, kurā cilvēks savai pieredzei piešķir dažādas nozīmes.
No pieredzes “ pirmatnējā” materiāla cilvēks radoši izveido subjektīvo realitāti, kurai arī
seko.
Šis process sākas agrā bērnībā.
Tā rezultātā visi cilvēki konfrontējas ar mazvērtības jūtām, kas ir ļoti normāla reakcija,
apzinoties, ka nespējam funkcionēt tādā līmenī kā vēlamies.
Adlers to apraksta kā cilvēka “ mīnus situāciju”.
Tieši šīs mazvērtības sajūtas darbojas kā motivētājas tiecoties t.s. “ plus situācijai”.
Cilvēki tiecas šajā virzienā tāpēc, ka viņi ir radoši!

Adlers cilvēka raksturīgo dzīves pieeju sauca par dzīves stilu, kas ir cilvēka radošā spēka
individuāla forma, metode kā pieiet problēmām, kā saredzēt sevi un citus un dzīves
problēmas vai kāda ir visas dzīves attieksme.
To sauc arī par uztveres shēmu.

Individuālā uztvere tāpēc vienmēr ir limitēta un vienmēr pastāvēs atšķirība starp realitāti
un tās uztveri.
Normāli cilvēkiem šī atšķirība ir relatīvi maza, taču psihisko vai psiholoģisko traucējumu
gadījumos tā ir daudz lielāka.

Lai arī lielākā daļa cilvēku ir saprātīgi kooperatīvi, viņi var darīt tikai tik cik ir pietiekoši
attiecībās, darbā, brīvā laikā, dzīvojot bez dziļas nodošanās un kaisles, nefunkcionējot
maksimāli savam potenciālam atbilstoši.
Dažreiz viņi var garlaikoties vai izjust hronisku spriedzi bez ievērojamiem emocionāliem vai
fiziskiem simptomiem.
Viens no mentālās veselības profesionāļu izaicinājumiem ir palīdzēt šiem "normāliem"
cilvēkiem attīstīt savas spējas atbilstoši maksimālam potenciālam.

Psihopatoloģija

Adlers uzskatīja, ka psiholoģiskie traucējumi parasti parādās pie diviem nosacījumiem:
pārspīlētas mazvērtības sajūtas un nepietiekoši attīstītas sociālās intereses vai
piederības izjūtas.

Visos šajos gadījumos ir kopīgs, ka cilvēks ir tik pārņemts no savas mazvērtības sajūtas
un viņam ir tik maz attīstīta interese par citiem, ka viņiem nekas neatliek kā aizstāvēt
savu trauslo patību ar t.s. pašaizsardzības paņēmieniem.
Tie arī darbojas kā attaisnojumi neveiksmju gadījumos.
Šie pašaizsardzības paņēmieni fiziskus simptomus, citu vērtības samazināšanu,
vainošanu, sevis vainošanu un dažāda veida distancēšanās formas.
Tādi simptomi kā fobijas, trauksmes, depresijas arī var tikt izmantoti kā attaisnojumi, lai
izvairītos no dzīves uzdevumu veikšanas un atbildības novelšanai uz citiem.

Šie pašaizsardzības paņēmieni pārsvarā ir neapzināti un ietver sevī ļoti reālas ciešanas
no tā cilvēka puses, kas tos lieto.

Cilvēki, kas nejūtas savienoti ar citiem un nav attīstījuši savu kooperācijas spēju
pietiekoši, attīstīs tādu privāto loģiku, kas lielā mērā atšķirsies no veselā saprāta.
Tāda privātā loģika ietvers antitēzisku uztveres shēmu, ko cilvēks izmantos rigidi
klasificējot gan sevi, gan citus un savu pieredzi.

Laika gaitā tāda privātā loģika “ sasitās” ar realitāti un cieš avāriju, kas noved pie šoka,
kas savukārt var novest pie dažādiem simptomiem attiecībās ar darba kolēģiem, ģimenes
locekļiem, draugiem u.t.t.

Savukārt galvenais fokuss nav simptomi, bet gan ko ar tiem cilvēks dara jeb kā tos
izmanto.
Trīs faktori atšķir vieglu psiholoģisko traucējumu no smaga: mazvērtības jūtu dziļus,
sociālo jūtu trūkums un psiholoģiskā dzīves stila mērķa “augstums” ( nesasniedzamība)

Individuālpsiholoģiskā konsultēšana pamatā ir laikā ierobežota, atbalstoša terapija, kas
parasti fokusējas uz speciālām problēmām.
Tā vedina izlīdzināt insaitus, izdarīt attieksmju un uzvedības maiņas.

IP konsultēšanas meta mērķis ir palīdzēt indivīdam attīstīties no daļēji funkcionējošas
personas par pilnvērtīgi funkcionējošu, kas nozīmē- spējīgu dzīves problēmas risināt
daudz ko operatīvākā, daudz drosmīgākā veidā ar daudz lielāku ieguldījuma un
gandarījuma sajūtām.
Līdz ar to pāri visam IP kā mērķis ir palielināt indivīda sociālās jūtas un interesi.
Un tas ir ļoti praktiski.

IP Terapijas fāzes

To var sadalīt 12 fāzēs un katrā fāzē ir ietverta pakāpeniska kognitīvā, afektīvā un
uzvedības maiņa.
Katra fāze atspoguļo progresējošas stratēģijas sociālās intereses atmodināšanā.

Empātijas- attiecību fāze

Terapijas mērķis ir palīdzēt klientam kļūt vairāk kooperatīvam, tāpēc kooperācijas
apgūšana sākas ar kooperatīvu attiecību starp terapeitu un klientu nodibināšanā.
Terapijas progress ir atkarīgs no kooperācijas pakāpes starp viņiem abiem.
Lai saprastu katra klienta unikalitāti, terapeitam ir jābūt spējīgam “ iekāpt klienta kurpēs”
“ redzēt ar klienta acīm” just, ko klients jūt.
Ja klients jūtas bezcerīgi, konsultantam jābūt spējīgam sajust klienta bezcerību bez viņa
žēlošanas, tad atkāpties un dot cerību.

Informācijas fāze

Tā ietver paralēlo modeļu analīzi, kas kopš bērnības izpaužas klienta patreizējā dzīvē.
Te izmanto bagātīgu projektīvo materiālu, bērnības atmiņas, sapņus u.t.t.
Konsultants izveido sākotnējo hipotēzi par mazvērtības jūtām, dzīves stila mērķi, privāto
loģiku un antitēzisko uztveres shēmu.

Noskaidrošanas fāze

Te izmanto Sokratisko jautājumu metodi ar kuru noskaidro klienta pamat ticējumus par
sevi un citiem, atklāj kļūdainās idejas un kur privātā loģika atšķiras no veselā saprāta.
Klientam jānonāk skaidrībā, kā bērnībā šīs kļūdainās idejas ir adaptējušās.

Terapeits nevar klientam iedot drosmi, viņam tā jāatrod pašā klientā.
Patiesa pašvērtības sajūta rodas nevis no uzslavām vai komplimentiem, bet no
personīgās pieredzes, kurā cilvēks pats saviem spēkiem ir pārvarējis kaut kādas grūtības.

Cilvēki, kas nonāk pie konsultanta, parasti ir sašaurinājuši savu aktivitātes rādiusu un
pakāpeniski konsultantam šo aktivitātes rādiusu vai līmeni jāpalīdz palielināt, lai klients
atrastu tajā savu drosmi.

Interpretācijas fāze

Psiholoģiskā kustība ir klienta domas, jūtas un uzvedība atbildot ārējām situācijām.
Klausoties klienta stāstā konsultantam jābūt spējīgam norādīt virzienu, kurā klients staigā
vai iet pašreizējā dzīves situācijā attiecībā pret saviem dzīves uzdevumiem.
Pēc klienta kustības nozīmes atklāšanas, konsultants pakāpeniski interpretē klienta
mazvērtības jūtu dinamiku, dzīves stila mērķi un privāto loģiku.

                                    Zināšanas fāze

                                    Trūkstošās pieredzes fāze

                                    Darīt savādāk fāze

                                    Pastiprinājuma fāze

                                    Sociālās intereses fāze

                                    Mērķa pārorientācijas fāze

                                    Atbalsta un palaišanas fāze

Jūtoties stiprākam un labāk funkcionējot klients var izvēlēties tādu dzīves izaicinājumu,
kas sekmēs viņa personības attīstību.
Tā nebūs cilvēka vienkārša peldēšana pa straumi, bet veselīga atbilde uz paša
pieprasījumu.
To stimulēt var negaidīta situācija vai izvēlēts izaicinājums.

uz augšu